Kristīnes Upītes personālizstāde "Maigā pirmatnība" Andra Eglīša "Kubā nr.4" Savvaļas 6. sezonas vizuālās mākslas programmas ietvaros. "Kuba nr.4" izstāžu priekšnoteikums ir sadarboties ar iepriekšējo izstāžu mākslas darbiem un artefaktiem. "Maigā pirmatnība" notika līdzās Ievas Putniņas, Laimdotas Malles un Alekseja Beļecka darbiem.
Foto: Kristīne Upīte
Savvaļas 6. sezonas vizuālās mākslas programmu finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF)
Kristīnes Upītes personālizstāde "Maigā pirmatnība" Andra Eglīša "Kubā nr.4" Savvaļas 6. sezonas vizuālās mākslas programmas ietvaros. "Kuba nr.4" izstāžu priekšnoteikums ir sadarboties ar iepriekšējo izstāžu mākslas darbiem un artefaktiem. "Maigā pirmatnība" notika līdzās Ievas Putniņas, Laimdotas Malles un Alekseja Beļecka darbiem.
Foto: Kristīne Upīte
Savvaļas 6. sezonas vizuālās mākslas programmu finansiāli atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF)
Lienes Mackus skulptūra "Sēkla" (2025) Savvaļas brīvdabas izstādei tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansiālu atbalstu. Māksliniece izsaka pateicību Artūram Arnim un Andrim Eglītim par atbalstu darba tapšanā.
Foto: Aleksejs Beļeckis
Lienes Mackus skulptūra "Sēkla" (2025) Savvaļas brīvdabas izstādei tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda (VKKF) finansiālu atbalstu. Māksliniece izsaka pateicību Artūram Arnim un Andrim Eglītim par atbalstu darba tapšanā.
Foto: Aleksejs Beļeckis
“Rituāls ietver kāda man mīļota cilvēka – un līdz ar to arī manas sērošanas – iznešanu dienas gaismā. […] Viņi saka, ka saules gaisma ir labākais dezinfekcijas līdzeklis.”
Keitlina Doutija “No šejienes līdz bezgalībai”
Gaisma iezogas. Tā sāk kust vēl pirms kāda parādīšanās. Laiks šeit ir izklāts ne uz priekšu, ne atpakaļ, kā trauks, kas piepildās ar to, kas dabā nesaglabātos. Apdraudējuma, gaidu un transformācijas potenciālu pilna nāves un apziņas iziršanas robežtelpa, kad iepriekšējā kārtība jau ir atcelta, bet jaunā vēl nav iedibināta. Mirkli pirms atjaunotnes. Saule aust - tekošs siltums kā dzīvības avots un neizbēgams atsegums. Tā apzīmē atklāsmi, prieku, bērnišķīgu dzidrumu, dziedināšanu un patiesības izgaismojumu. Zem gaismas viss kļūst redzams: caurspīdīgums, spīdīgs taukainums, nespēja patverties. Tā izžāvē sapņus, izbalina atmiņas, atklāj formas un liek tām pašām saplīst. Tā ir pēdējā fāze, kam iet cauri — nevis lai taptu skaidrāk redzamam, bet lai iemācītos būt redzamam pat tad, kad kļūsti par gaismu pats.
Izstāžu cikla Andra Eglīša instalācijā “Kubs nr.4” ietvaros, sestdien, 5. jūlijā tika atklāta Alekseja Beļecka un Laimdotas Malles izstāde “Like a Jellyfish in the Sun” (“Kā medūza Saulē”), kas tapa sadarbojoties ar mūziķi Sarmu Gabrēnu. Šī izstāde ir noslēgums mākslinieku divu nedēļu rezidencei Savvaļā, strādājot pie jaundarbu un izstādes tapšanas, kas turpina Malles un Beļecka līdzveidotās izstādes “Biedē mani, mierini mani, biedē mani” Anatomijas muzejā iesāktās tēmas, kas skar nāves klātesamību un tostarp kolektīvas sērošanas nozīmi. Savā jaunajā izstādē mākslinieki piedāvā telpisku instalāciju dažādu materiālitāšu krustpunktā, kas ir veidota uz vietas specifiski “Kuba nr.4” telpai tikai uz izstādes laiku Savvaļā. Izstāde skatāma līdz 10. augustam, tās kuratore ir Antra Priede. “Kuba nr.4” izstāžu cikla priekšnoteikums ir katras nākamās izstādes iespēja sadarboties ar jau esošās izstādes darbiem. Ievas Putniņas izstādes “Stikli kubā” darbi kļuva par svarīgu jaunas izstādes sastāvdaļu, visu darbu ciklu varēs pieredzēt arī turpmāk.
Izstāžu ciklu Andra Eglīša “Kubā nr.4” un rezidenču programmu “Savvaļas skiti”, kā arī mākslinieku radošo darbību atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF).
“Rituāls ietver kāda man mīļota cilvēka – un līdz ar to arī manas sērošanas – iznešanu dienas gaismā. […] Viņi saka, ka saules gaisma ir labākais dezinfekcijas līdzeklis.”
Keitlina Doutija “No šejienes līdz bezgalībai”
Gaisma iezogas. Tā sāk kust vēl pirms kāda parādīšanās. Laiks šeit ir izklāts ne uz priekšu, ne atpakaļ, kā trauks, kas piepildās ar to, kas dabā nesaglabātos. Apdraudējuma, gaidu un transformācijas potenciālu pilna nāves un apziņas iziršanas robežtelpa, kad iepriekšējā kārtība jau ir atcelta, bet jaunā vēl nav iedibināta. Mirkli pirms atjaunotnes. Saule aust - tekošs siltums kā dzīvības avots un neizbēgams atsegums. Tā apzīmē atklāsmi, prieku, bērnišķīgu dzidrumu, dziedināšanu un patiesības izgaismojumu. Zem gaismas viss kļūst redzams: caurspīdīgums, spīdīgs taukainums, nespēja patverties. Tā izžāvē sapņus, izbalina atmiņas, atklāj formas un liek tām pašām saplīst. Tā ir pēdējā fāze, kam iet cauri — nevis lai taptu skaidrāk redzamam, bet lai iemācītos būt redzamam pat tad, kad kļūsti par gaismu pats.
Izstāžu cikla Andra Eglīša instalācijā “Kubs nr.4” ietvaros, sestdien, 5. jūlijā tika atklāta Alekseja Beļecka un Laimdotas Malles izstāde “Like a Jellyfish in the Sun” (“Kā medūza Saulē”), kas tapa sadarbojoties ar mūziķi Sarmu Gabrēnu. Šī izstāde ir noslēgums mākslinieku divu nedēļu rezidencei Savvaļā, strādājot pie jaundarbu un izstādes tapšanas, kas turpina Malles un Beļecka līdzveidotās izstādes “Biedē mani, mierini mani, biedē mani” Anatomijas muzejā iesāktās tēmas, kas skar nāves klātesamību un tostarp kolektīvas sērošanas nozīmi. Savā jaunajā izstādē mākslinieki piedāvā telpisku instalāciju dažādu materiālitāšu krustpunktā, kas ir veidota uz vietas specifiski “Kuba nr.4” telpai tikai uz izstādes laiku Savvaļā. Izstāde skatāma līdz 10. augustam, tās kuratore ir Antra Priede. “Kuba nr.4” izstāžu cikla priekšnoteikums ir katras nākamās izstādes iespēja sadarboties ar jau esošās izstādes darbiem. Ievas Putniņas izstādes “Stikli kubā” darbi kļuva par svarīgu jaunas izstādes sastāvdaļu, visu darbu ciklu varēs pieredzēt arī turpmāk.
Izstāžu ciklu Andra Eglīša “Kubā nr.4” un rezidenču programmu “Savvaļas skiti”, kā arī mākslinieku radošo darbību atbalsta Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF).
7. jūnijā, Savvaļas sestās sezonas atklāšanas pasākuma ietvaros tika atklāta Andra Eglīša jaunākā instalācija "Kubs nr.4" un Ievas Putniņas personālizstāde "Stikli kubā". Andra Eglīša "Kubs nr.4" ir daļa no viņa paša iniciētas vizuālās mākslas programmas "Patvērums". Programmas ietvaros vairāki autori ir aicināti veidot dažādus apdzīvojamus mākslas darbus. Domājot par dažādajām iespējamām skatītāja un mākslas darba attiecībām, šie darbi aicina tos piedzīvot ilgstoši, iespējams, pat pārnākšņot. Vienlaikus "Patvērums" reaģē uz Savvaļas iezīmi būt par iedvesmojošu rezidenču vietu, tāpēc šie mākslas darbi top mākslinieku rezidentūras ietvaros un arī paši kalpo kā naktsmītnes apmeklētajiem un rezidentiem, rosinot transcendentālāku pieredzi. Kubs ir Andra Eglīša instalācija/būve, kas ikgadu maina savu formu, nozīmi un funkciju. Šogad, tas pārtapa par instalāciju, kurā citi mākslinieki var uzturēties, to izmantojot kā rezidentūras darbnīcu un izstāžu telpu. Pirmā Kuba rezidente bija māksliniece Ieva Putniņa, kas veidoja jaundarbu sēriju, pirmoreiz strādājot ar stiklu. Rezultātā tapa vairāki jaundarbi, kas izveidoja Putniņas personālizstādi "Stikli kubā".
Instalācija "Kubs nr.4" un Putniņas izstāde tapa sadarbojoties ar Tilu Zigmundu Ozoliņu, Oto Holgeru Ozoliņu, Mārtiņu Sarvutu, Tomu Mustu, Paulu Jēgeru.
Fotogrāfs Aleksejs Beļeckis
Jaundarbu tapšanu un Savvaļas vizuālās mākslas programmu sestajā sezonā atbalsta Eiropas Savienības programma "Radoša Eiropa" un Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF)
Ievas Putniņas un Andra Eglīša jaundarbi ir daļa no projekta SPACE: Sustainable Production for Artistic Communities in Europe un tajā iekļautie notikumi ir Eiropas Savienības finansēti. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
7. jūnijā, Savvaļas sestās sezonas atklāšanas pasākuma ietvaros tika atklāta Andra Eglīša jaunākā instalācija "Kubs nr.4" un Ievas Putniņas personālizstāde "Stikli kubā". Andra Eglīša "Kubs nr.4" ir daļa no viņa paša iniciētas vizuālās mākslas programmas "Patvērums". Programmas ietvaros vairāki autori ir aicināti veidot dažādus apdzīvojamus mākslas darbus. Domājot par dažādajām iespējamām skatītāja un mākslas darba attiecībām, šie darbi aicina tos piedzīvot ilgstoši, iespējams, pat pārnākšņot. Vienlaikus "Patvērums" reaģē uz Savvaļas iezīmi būt par iedvesmojošu rezidenču vietu, tāpēc šie mākslas darbi top mākslinieku rezidentūras ietvaros un arī paši kalpo kā naktsmītnes apmeklētajiem un rezidentiem, rosinot transcendentālāku pieredzi. Kubs ir Andra Eglīša instalācija/būve, kas ikgadu maina savu formu, nozīmi un funkciju. Šogad, tas pārtapa par instalāciju, kurā citi mākslinieki var uzturēties, to izmantojot kā rezidentūras darbnīcu un izstāžu telpu. Pirmā Kuba rezidente bija māksliniece Ieva Putniņa, kas veidoja jaundarbu sēriju, pirmoreiz strādājot ar stiklu. Rezultātā tapa vairāki jaundarbi, kas izveidoja Putniņas personālizstādi "Stikli kubā".
Instalācija "Kubs nr.4" un Putniņas izstāde tapa sadarbojoties ar Tilu Zigmundu Ozoliņu, Oto Holgeru Ozoliņu, Mārtiņu Sarvutu, Tomu Mustu, Paulu Jēgeru.
Fotogrāfs Aleksejs Beļeckis
Jaundarbu tapšanu un Savvaļas vizuālās mākslas programmu sestajā sezonā atbalsta Eiropas Savienības programma "Radoša Eiropa" un Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF)
Ievas Putniņas un Andra Eglīša jaundarbi ir daļa no projekta SPACE: Sustainable Production for Artistic Communities in Europe un tajā iekļautie notikumi ir Eiropas Savienības finansēti. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
Ievas Putniņas izstāde "Stikli kubā" Andra Eglīšā instalācijā "Kubs nr.4" 2025. gada Savvaļas vizuālās mākslas programmā.
Foto: Aleksejs Beļeckis
Jaundarbu tapšanu un Savvaļas vizuālās mākslas programmu sestajā sezonā atbalsta Eiropas Savienības programma "Radoša Eiropa" un Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF)
Ievas Putniņas un Andra Eglīša jaundarbi ir daļa no projekta SPACE: Sustainable Production for Artistic Communities in Europe un tajā iekļautie notikumi ir Eiropas Savienības finansēti. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
Ievas Putniņas izstāde "Stikli kubā" Andra Eglīšā instalācijā "Kubs nr.4" 2025. gada Savvaļas vizuālās mākslas programmā.
Foto: Aleksejs Beļeckis
Jaundarbu tapšanu un Savvaļas vizuālās mākslas programmu sestajā sezonā atbalsta Eiropas Savienības programma "Radoša Eiropa" un Valsts Kultūrkapitāla fonds (VKKF)
Ievas Putniņas un Andra Eglīša jaundarbi ir daļa no projekta SPACE: Sustainable Production for Artistic Communities in Europe un tajā iekļautie notikumi ir Eiropas Savienības finansēti. Paustie viedokļi un uzskati atspoguļo autora(-u) personīgos uzskatus un ne vienmēr sakrīt ar Eiropas Savienības vai Eiropas Izglītības un Kultūras izpildaģentūras (EACEA) viedokli. Ne Eiropas Savienība, ne EACEA nenes atbildību par paustajiem uzskatiem.
Dāvja Ozola pirmā personālizstāde "Zālē" izstāzu paviljonā Pelēkais Kubs, 2022./23. gada klusā sezona.
Dāvja Ozola pirmā personālizstāde "Zālē" izstāzu paviljonā Pelēkais Kubs, 2022./23. gada klusā sezona.
Photo Emils Lacums
Photo Emils Lacums
Photo Emils Lacums
Photo Emils Lacums
Foto Emīls Lacums
Foto Emīls Lacums
Photo: Emīls Lacums
Photo: Emīls Lacums
Tieši 300 km attālumā no Savvaļas, mežā guļ tāda pati laiva kā Savvaļā, starp kokiem ieaugusi,zāles un sīku krūmu apņemta. Nav skaidrs kā tā te gadījusies. Līdz tuvākajai piekrastei vairāk kā 100 kilometru. Laivas izmērs un uzraksts “Mazirbe” liecina par tās izmantošanu jūras zvejai. Tā kā klāja dēļi daļēji izzuduši, redzams laivas karkass. Tā atgādina trūdošu, sen bojā gājuša meža zvēra ķermeni. Taču tās nav beigas. Laivas vraks kļuvuis par vietu kur pārlaist nakti. Tieši miegā iespējams saprast kā šī laiva te nonākusi. Esmu dzirdējis stāstus par neticamām lietus gāzēm, kas laivu te atskalojušas, tāpat klīst runas par kādu zvejnieku, kas nespēja savu laivu pamest, tāpēc vilka to līdzi, kamēr spēks aptrūcies un nācies to atstāt meža biezoknī.
Savvaļas piektās sezonas rezidējošs mākslinieks tēlnieks Oto Holgers Ozoliņš darbu "Mazirbe - Savvaļa 300 km" veidoja vizuālās mākslas programmas "Patvērums" ietvaros. Šīs Andra Eglīša iniciētas un kūrētas programmas ietvaros vairāki autori ir aicināti veidot dažādus apdzīvojamus mākslas darbus. Domājot par dažādajām iespējamām skatītāja un mākslas darba attiecībām, šie darbi aicina tos piedzīvot ilgstoši, iespējams, pat pārnākšņot. Vienlaikus "Patvērums" reaģē uz Savvaļas iezīmi būt par iedvesmojošu rezidenču vietu, tāpēc šie mākslas darbi top mākslinieku rezidentūras ietvaros un arī paši kalpo kā naktsmītnes apmeklētajiem un rezidentiem, rosinot transcendentālāku pieredzi.
Foto: Aleksejs Beļeckis
Darbs ir tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
Tieši 300 km attālumā no Savvaļas, mežā guļ tāda pati laiva kā Savvaļā, starp kokiem ieaugusi,zāles un sīku krūmu apņemta. Nav skaidrs kā tā te gadījusies. Līdz tuvākajai piekrastei vairāk kā 100 kilometru. Laivas izmērs un uzraksts “Mazirbe” liecina par tās izmantošanu jūras zvejai. Tā kā klāja dēļi daļēji izzuduši, redzams laivas karkass. Tā atgādina trūdošu, sen bojā gājuša meža zvēra ķermeni. Taču tās nav beigas. Laivas vraks kļuvuis par vietu kur pārlaist nakti. Tieši miegā iespējams saprast kā šī laiva te nonākusi. Esmu dzirdējis stāstus par neticamām lietus gāzēm, kas laivu te atskalojušas, tāpat klīst runas par kādu zvejnieku, kas nespēja savu laivu pamest, tāpēc vilka to līdzi, kamēr spēks aptrūcies un nācies to atstāt meža biezoknī.
Savvaļas piektās sezonas rezidējošs mākslinieks tēlnieks Oto Holgers Ozoliņš darbu "Mazirbe - Savvaļa 300 km" veidoja vizuālās mākslas programmas "Patvērums" ietvaros. Šīs Andra Eglīša iniciētas un kūrētas programmas ietvaros vairāki autori ir aicināti veidot dažādus apdzīvojamus mākslas darbus. Domājot par dažādajām iespējamām skatītāja un mākslas darba attiecībām, šie darbi aicina tos piedzīvot ilgstoši, iespējams, pat pārnākšņot. Vienlaikus "Patvērums" reaģē uz Savvaļas iezīmi būt par iedvesmojošu rezidenču vietu, tāpēc šie mākslas darbi top mākslinieku rezidentūras ietvaros un arī paši kalpo kā naktsmītnes apmeklētajiem un rezidentiem, rosinot transcendentālāku pieredzi.
Foto: Aleksejs Beļeckis
Darbs ir tapis ar Valsts Kultūrkapitāla fonda finansiālu atbalstu.
Ingas Melderes un Mikko Hinca dabīgo krāsu pigmentu iegūšanas darbnīca un izstāde Baltajā kubā.
Foto: Aleksejs Beļeckis
Support: Vidzemes Plānošanas reģions, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Frame Contemporary Finland
Ingas Melderes un Mikko Hinca dabīgo krāsu pigmentu iegūšanas darbnīca un izstāde Baltajā kubā.
Foto: Aleksejs Beļeckis
Support: Vidzemes Plānošanas reģions, Valsts Kultūrkapitāla fonds, Frame Contemporary Finland
Svētie nav kļuvuši par svētajiem tādēļ, ka izdarījuši ko neparastu, bet tāpēc, ka darījuši ko pavisam parastu neparasti labi. Sengrieķu vārds “amerimnos” (ἀμέριμνος) īsā skaidrojumā nozīmē atsvabināšanos no trauksmes, bažām, brīvību no pasaules rūpēm. Kristīgajā askētismā “amerimnos” tiek asociēts ar klusēšanas praksi un saistīts ar "pustiņām" («п’устынь») un skitiem – nomaļām vietām, kur mūki dodas dzīvot, aizejot prom no pasaules, taču saglabājot komunālo dzīvi un aizsargājot viens otru. Taču šī klusēšana un aiziešana nav obligāti saistīta ar fizisku vai ģeogrāfisku pārvietošanos, drīzāk – prāta stāvokli. Pēc austrumsīrijas mistiķu tradīcijas šis stāvoklis sasniedzams tad, kad prāts lokalizējas sirdī - nepieciešams solis, jo ne klusēšanas, ne eremītisma praksei nav jēgas, ja tās tiek koptas bez mīlestības. Caur to tiek sasniedz iekšējā klusuma stāvokli, atbrīvošanos no trokšņiem. Tā ir tīrās skaņas saklausīšana. Katoļu teologs Hosemarija Eskriva par šāda klusuma galveno funkciju uzskatīja cilvēka iekšējās dzīves pasargāšanu no pasaules tukšvārdības.
“Savvaļa”, kuru no pasaules atdala meži un mentālais attālums, ir mūsdienu "pustiņa" jeb skits – piepildītā klusuma teritorija, kur sadzīvo daudz skaņu, bet neesksistē trokšņi. Savvaļas pirmā iekštelpu izstāde “Pelēkajā kubā” ir par klusumu sevī – vai vismaz par mēģinājumu klusēt un sadzirdēt. Uz brīdi organizētā telpa, kurā sastopoties ar mākslas darbu ne tikai skatīties, bet arī redzēt.
Alekseja Beļecka izstādē SKITS piedalījās Sabīne Vernere, Alīse Vorobeja, Andris Eglītis un Elīna Silova.
Atklāšanas performance: Elīna Silova un Kaspars Kurdeko
Svētie nav kļuvuši par svētajiem tādēļ, ka izdarījuši ko neparastu, bet tāpēc, ka darījuši ko pavisam parastu neparasti labi. Sengrieķu vārds “amerimnos” (ἀμέριμνος) īsā skaidrojumā nozīmē atsvabināšanos no trauksmes, bažām, brīvību no pasaules rūpēm. Kristīgajā askētismā “amerimnos” tiek asociēts ar klusēšanas praksi un saistīts ar "pustiņām" («п’устынь») un skitiem – nomaļām vietām, kur mūki dodas dzīvot, aizejot prom no pasaules, taču saglabājot komunālo dzīvi un aizsargājot viens otru. Taču šī klusēšana un aiziešana nav obligāti saistīta ar fizisku vai ģeogrāfisku pārvietošanos, drīzāk – prāta stāvokli. Pēc austrumsīrijas mistiķu tradīcijas šis stāvoklis sasniedzams tad, kad prāts lokalizējas sirdī - nepieciešams solis, jo ne klusēšanas, ne eremītisma praksei nav jēgas, ja tās tiek koptas bez mīlestības. Caur to tiek sasniedz iekšējā klusuma stāvokli, atbrīvošanos no trokšņiem. Tā ir tīrās skaņas saklausīšana. Katoļu teologs Hosemarija Eskriva par šāda klusuma galveno funkciju uzskatīja cilvēka iekšējās dzīves pasargāšanu no pasaules tukšvārdības.
“Savvaļa”, kuru no pasaules atdala meži un mentālais attālums, ir mūsdienu "pustiņa" jeb skits – piepildītā klusuma teritorija, kur sadzīvo daudz skaņu, bet neesksistē trokšņi. Savvaļas pirmā iekštelpu izstāde “Pelēkajā kubā” ir par klusumu sevī – vai vismaz par mēģinājumu klusēt un sadzirdēt. Uz brīdi organizētā telpa, kurā sastopoties ar mākslas darbu ne tikai skatīties, bet arī redzēt.
Alekseja Beļecka izstādē SKITS piedalījās Sabīne Vernere, Alīse Vorobeja, Andris Eglītis un Elīna Silova.
Atklāšanas performance: Elīna Silova un Kaspars Kurdeko
Artist duo Flo Kasearu (Estonia) and Elīna Vītola (Latvia) resided in Savvaļa at different times during the summer of 2022, creating the work "Sick" with the opening of the erected monument in Savvaļa on August 13, 2022.
We erected statues, monuments of greatness and glory, commemorating war, victories over others – "bloodsucking parasites" – like there was any victories to begin with! Only loss, on either end. We carried accomplishments like badges, pierced through our chests; the powerfulness of an individual seemingly more important than our communities.
That’s sick.
Sick is a life-sized, bronze sculpture of a tick, taking two forms. Ticks are ectoparasites, living on the surface of its hosts and feed on their blood. As ticks do, Sick latches itself on to the surface of a wooden sculpture and on to the skin of a human as a microdermal piercing. Small but resistant, it outwits and outlasts. There is a sense of taking over nature taking over: bronze as a material and the parasitic strategy of a tick resists the unpredictable forces of nature.
Body modification such as piercings, are an act of resistance, a token of collectivity: a symbol of being part of a chosen community. Carrying surgical steel in and on our bodies is perhaps deviant to nature, even if our bodies are endlessly modified by nature within and outside our skins. Control comes in specifically with the human-centric urge to outplay the more-than-human conditions of our lives, through modification of human and non-human bodies and landscapes.
Sick is an implant, that both belongs and creates fear.
Sick is a monument, as is the skin you live in.
Artist duo Flo Kasearu (Estonia) and Elīna Vītola (Latvia) resided in Savvaļa at different times during the summer of 2022, creating the work "Sick" with the opening of the erected monument in Savvaļa on August 13, 2022.
We erected statues, monuments of greatness and glory, commemorating war, victories over others – "bloodsucking parasites" – like there was any victories to begin with! Only loss, on either end. We carried accomplishments like badges, pierced through our chests; the powerfulness of an individual seemingly more important than our communities.
That’s sick.
Sick is a life-sized, bronze sculpture of a tick, taking two forms. Ticks are ectoparasites, living on the surface of its hosts and feed on their blood. As ticks do, Sick latches itself on to the surface of a wooden sculpture and on to the skin of a human as a microdermal piercing. Small but resistant, it outwits and outlasts. There is a sense of taking over nature taking over: bronze as a material and the parasitic strategy of a tick resists the unpredictable forces of nature.
Body modification such as piercings, are an act of resistance, a token of collectivity: a symbol of being part of a chosen community. Carrying surgical steel in and on our bodies is perhaps deviant to nature, even if our bodies are endlessly modified by nature within and outside our skins. Control comes in specifically with the human-centric urge to outplay the more-than-human conditions of our lives, through modification of human and non-human bodies and landscapes.
Sick is an implant, that both belongs and creates fear.
Sick is a monument, as is the skin you live in.
"(..) because the animal is incorrigible"
"(..) because the animal is incorrigible"
56 stundu gara kino režisora Stanislava Tokalova un arhitektes un gleznotājas Egijas Smeiles rezidence un reizē performance un vides objekts Savvaļā.
Līdz patiesībai.
Cilvēki rok bedres, kad grib zemē ko uzaudzēt vai uzcelt māju, izveidot dīķi vai vienkarši pietuvoties zemes centram. Kad grib kaut ko paslēpt vai kad - apglabāt, vai abus. Kad grib ko atrast, tās var būt fosīlijas, tie var būt kauli vai kas svaigāks. Šajā gadījumā mēs rokam, lai rastu patiesību, lai līdz tai aizraktos. Un kā teica Gotholds Efraims Lesings ne pati patiesība ir interesanta, bet tās meklējumi. Mēs neesam pārliecināti, ka tā ir taisnība.
Koku sastādītais aplis šajā darbā ir skatītājs, kas klusībā piedalās performancē. Mēs esam gan Savvaļā, kuru nāk apskatīt cilvēki, gan savvaļā, kur ar mums ir tikai dunduri un putni. Koki ir mūsu cilvēki, kas gaida, kad tos nošaus, kas gaida, kad rakšana būs cauri, kas vēro bedri lēnām atklājoties un tur paliekam.
Viens cilvēks, klusumā, tikai ar lāpstas palīdzību rok bedri 7 dienas pa 8 stundām ar cerību aizrakties līdz patiesībai. Ap bedri riņķī stāv 11 stumbri un vēro bedres rakšanas procesu.
56 stundu gara kino režisora Stanislava Tokalova un arhitektes un gleznotājas Egijas Smeiles rezidence un reizē performance un vides objekts Savvaļā.
Līdz patiesībai.
Cilvēki rok bedres, kad grib zemē ko uzaudzēt vai uzcelt māju, izveidot dīķi vai vienkarši pietuvoties zemes centram. Kad grib kaut ko paslēpt vai kad - apglabāt, vai abus. Kad grib ko atrast, tās var būt fosīlijas, tie var būt kauli vai kas svaigāks. Šajā gadījumā mēs rokam, lai rastu patiesību, lai līdz tai aizraktos. Un kā teica Gotholds Efraims Lesings ne pati patiesība ir interesanta, bet tās meklējumi. Mēs neesam pārliecināti, ka tā ir taisnība.
Koku sastādītais aplis šajā darbā ir skatītājs, kas klusībā piedalās performancē. Mēs esam gan Savvaļā, kuru nāk apskatīt cilvēki, gan savvaļā, kur ar mums ir tikai dunduri un putni. Koki ir mūsu cilvēki, kas gaida, kad tos nošaus, kas gaida, kad rakšana būs cauri, kas vēro bedri lēnām atklājoties un tur paliekam.
Viens cilvēks, klusumā, tikai ar lāpstas palīdzību rok bedri 7 dienas pa 8 stundām ar cerību aizrakties līdz patiesībai. Ap bedri riņķī stāv 11 stumbri un vēro bedres rakšanas procesu.
Krivades radītā situācija ir kā apturēts laika mirklis attālā izstādes vietā, mudinot pakavēties instalācijā, kuru iedvesmojušās personas spējas ir plaši atzītas, bet pati eksistence tiek apstrīdēta.
Sv. Kristofers jau no paša sākuma bija pārpratums.
Sv. Kristofers ēda cilvēku miesu un vēlāk to nožēloja.
Trešajā gadsimtā neglīts 2,3 m garš vīrs ar suņa galvu blandās pa pasauli, meklēdams visvarenāko karali. Saticis daudzus viltus karaļus un kungus, viņš padodas un sāk strādāt par cilvēku pārcēlāju, uz saviem pleciem nesot ļaudis pāri upei. Rīgas iedzīvotāji sauc viņu par Lielo Kristapu un stāsta, ka tas viss noticis tepat, pie Daugavas (viņš noteikti atradās daudzās vietās vienlaikus).
Reiz sīks bērnelis lūdz, lai viņu pārceļ pāri upei. Izrādās, ka bērnelis ir smagākais un varenākais kungs no visiem. Sv. Kristoferam iepatīkas Bērns, un viņš kļūst par tā sekotāju, vēlāk tiek spīdzināts un nogalināts par atteikšanos Viņu noliegt.
Pēc kāda laika izrādās, ka suņa galva ir tulkošanas pārpratums (jā, tur bijis rakstīts Cananeus, nevis canineus), tādēļ kļūdainā ikona tiek izņemta no baznīcām un dažkārt pat aizliegta, un tagad svētais parādās ar cilvēka galvu.
1960. gadā Vatikāna koncils izlemj viņu ne gluži dekanonizēt, bet ievērojami pazemināt, izņemot no baznīcas kalendāra: pietrūkst faktu, lai pierādītu viņa neeksistēšanu. 2019. gadā Briselē es saku savai poļu kolēģei: “Dorota, vai Tu zināji, ka Sv. Kristofers neeksistēja?” — “Tas nav iespējams”, viņa saka. “Viņš man tik daudz palīdzējis”.
Tieši šeit viņš parādās kā viltus dziedināšanas tradīcijas svētais: dziedniecībā, gluži kā mākslā, mēs nevaicājam, vai kaut kas ir patiess vai ne. Dualitātes kļūst nenozīmīgas, svarīgi ir — kas palīdz.
Sv. Kristofera viesnīca ir veltījums mūsu izmisīgajiem centieniem svētīt savas dzīves.
Ieskaties Sv. Kristofera acīs, un varbūt ieraudzīsi kādu, kuru pazīsti!
Sv. Kristofera viesnīcā Tev vairs nav nepieciešams spogulis, lai sarunātos ar sevi.
Laipni lūgti Sv. Kristofera viesnīcā!
Nevaram mēs vairs atļauties būt kaut kur citur.
Nevaram mēs vairs atļauties būt kāds cits.
Agnese Krivade
Krivades radītā situācija ir kā apturēts laika mirklis attālā izstādes vietā, mudinot pakavēties instalācijā, kuru iedvesmojušās personas spējas ir plaši atzītas, bet pati eksistence tiek apstrīdēta.
Sv. Kristofers jau no paša sākuma bija pārpratums.
Sv. Kristofers ēda cilvēku miesu un vēlāk to nožēloja.
Trešajā gadsimtā neglīts 2,3 m garš vīrs ar suņa galvu blandās pa pasauli, meklēdams visvarenāko karali. Saticis daudzus viltus karaļus un kungus, viņš padodas un sāk strādāt par cilvēku pārcēlāju, uz saviem pleciem nesot ļaudis pāri upei. Rīgas iedzīvotāji sauc viņu par Lielo Kristapu un stāsta, ka tas viss noticis tepat, pie Daugavas (viņš noteikti atradās daudzās vietās vienlaikus).
Reiz sīks bērnelis lūdz, lai viņu pārceļ pāri upei. Izrādās, ka bērnelis ir smagākais un varenākais kungs no visiem. Sv. Kristoferam iepatīkas Bērns, un viņš kļūst par tā sekotāju, vēlāk tiek spīdzināts un nogalināts par atteikšanos Viņu noliegt.
Pēc kāda laika izrādās, ka suņa galva ir tulkošanas pārpratums (jā, tur bijis rakstīts Cananeus, nevis canineus), tādēļ kļūdainā ikona tiek izņemta no baznīcām un dažkārt pat aizliegta, un tagad svētais parādās ar cilvēka galvu.
1960. gadā Vatikāna koncils izlemj viņu ne gluži dekanonizēt, bet ievērojami pazemināt, izņemot no baznīcas kalendāra: pietrūkst faktu, lai pierādītu viņa neeksistēšanu. 2019. gadā Briselē es saku savai poļu kolēģei: “Dorota, vai Tu zināji, ka Sv. Kristofers neeksistēja?” — “Tas nav iespējams”, viņa saka. “Viņš man tik daudz palīdzējis”.
Tieši šeit viņš parādās kā viltus dziedināšanas tradīcijas svētais: dziedniecībā, gluži kā mākslā, mēs nevaicājam, vai kaut kas ir patiess vai ne. Dualitātes kļūst nenozīmīgas, svarīgi ir — kas palīdz.
Sv. Kristofera viesnīca ir veltījums mūsu izmisīgajiem centieniem svētīt savas dzīves.
Ieskaties Sv. Kristofera acīs, un varbūt ieraudzīsi kādu, kuru pazīsti!
Sv. Kristofera viesnīcā Tev vairs nav nepieciešams spogulis, lai sarunātos ar sevi.
Laipni lūgti Sv. Kristofera viesnīcā!
Nevaram mēs vairs atļauties būt kaut kur citur.
Nevaram mēs vairs atļauties būt kāds cits.
Agnese Krivade
Foto Emīls Lacums
Foto Emīls Lacums
